Autisma pieņemšana un izpratne

Autisma pieņemšana un izpratne

Autisms nav slimība vai būtība. Tas nav kaut kas, kas mums ir jāizskauž, lai to izskaustu. Drīzāk tas ir esības veids, vispārīgs termins, lai aprakstītu, kā cilvēks ir (vai nē) saistīts ar pasauli. Ja mēs skatāmies uz autismu kā vienību, “lietu”, tad tas liek mums izstrādāt programmas, kas mēģina pārveidot cilvēku par kaut ko tādu, kas viņš nav, nedz arī būs vai nekad nevar būt. Tas liek mums mēģināt mainīt cilvēku, izmantojot vardarbību, piespiešanu un manipulācijas.

Biheiviorālisms mēģināja modificēt cilvēku, eksistenciālā pieeja vairāk centās izprast. Autisma personas uzvedība ir jāuztver kā saziņas veids, iespējams, vienīgais saziņas veids, kas viņiem var būt, lai aprakstītu savus priekus, bēdas vai ciešanas. Autisma cilvēka pasaule bieži tiek pārprasta, var redzēt, ka cilvēks plivinās ar rokām un uzskata to par “dīvainu” un kam nepieciešama apspiešana. Bet, ja mēs skatāmies uz iekšu un pārbaudām šīs darbības nozīmi, mēs varam atklāt, ka tā mums stāsta kaut ko, kas norāda uz to, kā šī persona jūtas. Šī ir viena no retajām iespējām dalīties savā pieredzē.

Es satiku 5 gadus vecu autisma zēnu, kurš bija neverbāls. Viņš ienāca birojā un sita ar rokām pa datora tastatūru. Sekretāra tūlītēja reakcija bija apslāpēt šo uzvedību un likt tai pazust. Tā vietā es viņai teicu, lai laiž viņu vaļā. Mums istabas vidū bija bumbiņu bedre, un es teicu puisim, ka, ja viņš vēlas turpināt sist pa klaviatūru, man, iespējams, nāksies viņu pacelt un iemest bumbu bedrē. Viņš turpināja, un es viņu pacēlu un iemetu iekšā. Viņš izkāpa no bumbu bedres un atgriezās pie klaviatūras. Šoreiz viņš netrāpīja pa tastatūru, bet sniedzās pēc tās un pēc tam atkal iekrita manās rokās, lai es varētu iemest viņu bumbu bedrē. Viņš ķiķināja un smējās, un tad teica vārdus: "Dari to vēlreiz." Es biju pārsteigts. Šīs mijiedarbības uzmanības centrā bija attiecības, un tika izveidota emocionāla saikne. Es iegāju viņa pasaulē, un viņš atbildēja, ieejot manējā.

Es strādāju ar bērnu ar autismu, kurš bija akls un viņam bija paralīze kājās. Kad viņš bija neapmierināts un satriekts, viņam dažreiz vajadzēja ķiveri, jo viņš sasita galvu. Daudzi noraida jebkuru mēģinājumu sazināties ar viņu, uzskatot, ka viņš ir "pārāk invalīds" vai "pārāk satraucošs". Bet atkal tika veikts darbs, lai novērtētu viņa apkārtni un mazinātu lietas, kas izraisīja ciešanas un nomākšanu. Un, neskatoties uz viņa izaicinājumiem un atšķirībām, ar viņu varēja izveidot emocionālas saiknes. Es ļāvu viņam uzņemties vadību, un viņš dažreiz satvēra manu roku un veda pa savu māju. Neskatoties uz savu aklumu, viņš pazina savu apkārtni pēc taustes. Viņam patika klausīties mūziku un bija spēle, kurā viņš apsedzās ar segām un ķiķināja. Tās bija svarīgas emocionālas saiknes, kuras nedrīkstēja ignorēt.

Bērns ar cerebrālo trieku var būt autists, bērns, kuram ir maņu deprivācijas apstākļi, var būt autists, bērns, kurš pakļauts toksīna iedarbībai, var būt autists. Autisms ir tikai termins, ko mēs vēlamies lietot, lai atzīmētu, kā cilvēks ir attīstījies un kā viņš atšķirīgi attiecas uz pasauli. Ja es esmu amerikānis un ceļoju uz svešu valsti un neko nezinu par kultūru vai valodu, man ir jācīnās. Ja esmu amerikānis un ceļoju uz ārzemēm, bet esmu apguvis valodu un kultūru, tas kļūst daudz vieglāk. Tas ir virziens, kurā, manuprāt, būtu jāvirza programmas, kas atbalsta autisma personas. Nevis mainīt cilvēku, bet palīdzēt viņam būt pašam, vienlaikus izprotot un spējot orientēties "galvenajā plūsmā".

Iedvesmojoties no Dena Edmunda