Depresijas un traumu spriedzes pārvarēšana

Depresijas un traumu spriedzes pārvarēšana

Kad depresija bija vissmagākā, es atklāju, ka esmu nekustīgs, daudz pārsniedzot savas spējas saņemt labvēlīgu cilvēku aprūpi. Jūsu aprūpe joprojām bija svarīga. Man to joprojām vajadzēja. Un es neizbēgami atvilktu atelpu vietā, kur viņas empātija patiešām palīdzēja.

Tāpēc es atklāju, ka depresija ir mainīgs stāvoklis, kurā dažas dienas ir iespējamas, bet citas ir veltīgas. Un tas ir pats labākaisvisiem(tie, kas palīdz un kuriem palīdz) pieņem šo realitāti, kuru nevar mainīt cilvēkiem ar depresiju. Tāpat kā vislabāk ir, ja visi saprot, ka dažas dienas virzība uz priekšu un pilnvarošana ir ne tikai iespējama, bet arī nepieciešama. Grūtākā daļa ir atpazīt, kura diena ir kura.

Varbūt tāpēc mierīguma lūgšanas gudrība ir tik pavēloša:

Dievs, palīdzi man pieņemt dienas, kad es nevaru mainīties. Palīdziet man būt drosmīgam dienās, kad varu kustēties un pilnveidoties. Un dod man gudrību, lai uzzinātu atšķirību starp šīm dienām.

Vai jūs varat redzēt spriedzi iepriekš minētajā precizitātē?

Ar depresiju notiek kustība uz priekšu un atpakaļ. Dažas dienas ir cerība. Citas dienas tīrais izmisums. Nevienu atzīmes veidu nevar mainīt. Tas ir vislabāk pieņemts, nevis tas, ka aprūpe nepalīdz. Pieaugušam cilvēkam dažreiz ir labi pabūt vienam un izdomāt, kā tikt tam cauri, taču šai domāšanai ir robežas. Mums ir nepieciešama mijiedarbība, lai mūs pārvarētu domāšanas bedres, kurā mēs varam pārvērsties.

Spriedzes līdzsvarošana ir saistīta ar depresijā redzamās globālās dinamikas novērtēšanu.

Tāpat kā lielākā daļa dzīves lietu, meli sastāv no apgalvojuma, ka sarežģītā intrapersonālā vai starppersonu dinamikā tiek spēlēta viena globāla patiesība. Jūsu patiesībai vienmēr ir vairāk aspektu nekā tas. Jums var būt grūti to saprast un pieņemt, nemaz nerunājot kādam citam.

Piemēram, vardarbības upurim, traumētam subjektam ir jārada nepārprotama empātija – viņiem ir jātic, un tas ir neticami svarīgi viņu nākotnes cerībām un labklājībai. Bet to tur nevar atstāt. Ne visa dziedināšana ir ietverta empātijā, lai gan tas ir spēcīgs sākums. Upurim, un tagad mēs viņu saucam par (traumas) izdzīvojušo, ir jābūt vairāk nekā tikai jūsu ticībai un klusuciešam iedrošinājumam. Viņi arī ir maigi jāizaicina viņu ceļā uz atveseļošanos — jānorāda uz atjaunošanu un jātic tai — un dažreiz tas šķiet grūti.

Katram traumu pārdzīvojušajam draud briesmas. Tās var sākties un turpināt iesūkties upura skriemelī. Mums ir jāuzrauga sava valoda. Nevajag lamāties. Bet kā mēs pakavējamies pie atspēkojošiem apgalvojumiem par sevi, kas izklausās tā, it kā mēs joprojām esam upuri? Mums ir jāstrādā pie mērķa, kas pārsniedz to.

Ja mēs turpinām teikt: "[Viņi vai situācija] to izdarīja ar mani!" vai "[Viņi vai situācija] nemainīsies!" “vai” Kā es uzdrošinos [viņi vai situācija]! "Īpaši, ja mēs joprojām esam dusmīgi, mēs nevaram pilnībā atgūties. Nepārprotiet mani nepareizi. Dusmas un neticība ir pamatota. Taču attaisnojums nāk, kad mēs pārtraucam justies kā upuris un izmantojam savu rīcības brīvību (kas nozīmē darbību vai iejaukšanos, kas rada īpašu [spēcīgu] efektu). Lai pilnībā atgūtos, ir nepieciešams personīgais spēks, un mums ir jāatrod veids, kā to izmantot un piekļūt.

Taču rīcības brīvība nevar rasties, kamēr empātija nav saņemta un paliek. Tomēr, ja mēs to atstājam ar empātiju, rīcības brīvība nekad netiks pilnībā realizēta. Mums vajag abus.

Vai jūs, ciešot, varat noturēt spriedzi šajās šķietami pretrunīgajās patiesībās:

Tev tic; tas notika, tas bija briesmīgi un tas ir briesmīgi. Bet jūs varat būt arī vairāk, nekā esat pieredzējis.

Spriedzes līdzsvarošana nav tāda, ka viens ir labāks par otru vai viens ir pareizi, bet viens ir nepareizi. Garīgās veselības atjaunošanas spriedzes līdzsvarošana ir saistīta ar empātijas saņemšanu, kas apstiprina to, kas bija un kas ir, un izaicinājumu, kas liek mums noteikt, kas var būt.

Ietekmētajiem IR jātic, UN skartajiem IR jātic, ka viņi var atveseļoties.

***Šajā rakstā tiek pieņemts, ka jūs atrodaties ārpus savas toksiskās situācijas, kad runa ir par vardarbības upuriem. Atveseļošanās nevar notikt situācijā, kas mūs retraumatizē.

Iedvesmojoties no Stīva Vikema