Matu izkrišana - Alopecia Areata

Matu izkrišana - Alopecia Areata

Alopēcija areata jeb plikpaurība rodas, kad mati izkrīt mazās apaļās vietās. Tas parasti rodas galvas ādā, bet var ietekmēt arī citas ķermeņa daļas. Tā ir autoimūna slimība, kurā organisms uzbrūk matu folikulām. Alopēcijas areata cēlonis nav zināms, bet šķiet, ka tā ir ģenētiski pārnesta.

Šī alopēcijas forma kādā dzīves posmā skar līdz 2% iedzīvotāju. Smagums var atšķirties, un termini, kas tiek izmantoti, lai to aprakstītu, ir atkarīgi no matu izkrišanas apjoma. Alopēcija areata totalis raksturo cilvēka stāvokli, kuram ir izkrituši mati no visa galvas. Alopēcija universālā rodas, ja cilvēkam izkrīt mati visā ķermenī, ieskaitot uzacis, skropstas un kaunuma apmatojumu. Alopēcija areata monolocularis apraksta matu izkrišanu tikai vienā vietā. Un alopēcija areata multilocularis ir matu izkrišana vairākās ķermeņa zonās.

Šis traucējums parasti sākas ar mazu, apaļu kailu plankumu veidošanos – parasti uz galvas ādas –, bet var rasties jebkurā ķermeņa vietā, kur ir apmatojums. Tas var parādīties bārdā, ūsās, kaunuma zonā vai citās ķermeņa daļās, kurās ir apmatojums. Dažos gadījumos mati ataug, un citos slimība var nonākt remisijā, bet tas ne vienmēr notiek. Dažos gadījumos ataugušie mati var atkal izkrist. Dažreiz tiek ietekmēti arī roku nagi, izraisot izciļņus un kauliņu veidošanos. Šī ir neparedzama slimība, jo katrs gadījums atšķiras no citiem. Vienmēr pastāv pilnīgas ataugšanas iespēja, taču to nevar zināt iepriekš. Tas var būt vienreizējs notikums, kas sevi koriģē, vai zaudējumu un ataugšanas modelis, kas turpinās gadiem ilgi.

Lai gan alopēcija areata netiek uzskatīta par nopietnu slimību, šķiet, ka skartajiem ir biežāk sastopamas dažas citas slimības, piemēram: B. citas autoimūnas slimības un alerģijas. Tomēr pati alopēcija parasti neizraisa nekādus nopietnus simptomus, izņemot neregulāru vieglu kairinājumu un niezi kails plankumos, ko tā izraisa.

Tā kā ir arī citi traucējumi, kas vietām var izraisīt matu izkrišanu, diagnozē jāiekļauj citu slimību likvidēšana. Dažas no šīm slimībām ir ārstējamas, tāpēc pirms alopēcijas diagnosticēšanas ir svarīgi tās izslēgt. Diagnoze var ietvert galvas ādas vai ādas biopsiju, vai arī ārsts var viegli apvilkt matus ap plāksteri. Mati, kas viegli izplūst ar šo vilkšanu, var liecināt, ka tā ir alopēcija.

Nav zināms izārstēt alopēcija areata. Dažos gadījumos ar mazām skartajām zonām mati ataug paši, tāpēc turpmāka ārstēšana nav nepieciešama. Citos gadījumos ir pieejamas tādas ārstēšanas metodes kā:

Minoksidils – 5% minoksidila šķīdums, kas tiek uzklāts uz skartajām vietām divas reizes dienā, var atjaunot matus šajās vietās. Minoksidilu var lietot gan pieaugušie, gan bērni, lai ārstētu alopēcija areata. Jebkuriem rezultātiem vajadzētu būt redzamiem 3 mēnešu laikā.

Kortikosteroīdi ir imūnsistēma, kas nomāc pretiekaisuma līdzekļus, ko lieto lokāli, iekšķīgi vai injekciju veidā. Tos injicē tieši skartajās zonās vai berzē uz šīm vietām. Perorālie kortikosteroīdi tiek nozīmēti retāk, jo tie var izraisīt blakusparādības. Šīs apstrādes rezultātā radušajiem matiem vajadzētu parādīties apmēram pēc mēneša.

Ja galvas ādā ir izteikta matu izkrišana, matu izkrišanas slēpšanai var izmantot šinjonus un galvassegas (cepures, šalles utt.). Galvas aizsegšana nekādā veidā neietekmē ataugšanu un var ietekmēt cietušā pašapziņu, ja tā ir problēma.

Visnozīmīgākā alopēcijas ietekme uz dažiem pacientiem var būt psiholoģiska vai emocionāla. Daudziem no mums mati ir ļoti svarīga mūsu paštēla sastāvdaļa, un to zaudēšana var būtiski ietekmēt. Par laimi, šī slimība mēdz atstāt tos, kuriem tā ir citādi, veseli un spējīgi dzīvot normālu dzīvi.

Iedvesmojoties no Stefānijas Makintairas