Izpratne par infekcijas riskiem bērnu hematopoētisko cilmes šūnu transplantācijā

Izpratne par infekcijas riskiem bērnu hematopoētisko cilmes šūnu transplantācijā

Hematopoētisko cilmes šūnu transplantācija (HSCT) ir svarīgs līdzeklis gan ļaundabīgu, gan ne-ļaundabīgu slimību ārstēšanai bērniem. Lai gan procedūra daudziem piedāvā cerību, infekcijas joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis, jo īpaši alogēnās transplantācijas gadījumā. HSCT prakses sasniegumi, piemēram, pieaugošā alternatīvo donoru izmantošana, ex vivo T šūnu samazināšanās un nabassaites asiņu transplantācija, ir palielinājusi pieejamību, taču šie jauninājumi ir arī radījuši jaunus izaicinājumus infekciju kontroles pārvaldībā. Attīstoties infekcijas modeļiem, kļūst arvien svarīgāk izprast riska faktorus un izstrādāt stratēģijas šo risku efektīvai mazināšanai.

Publicēts (doi: 10.1002/pDI3.101) 2024. gada 14. jūlijāPediatrijas atklājumsŠis pētījums, kas veikts Honkongas Bērnu slimnīcā, sniedz visaptverošu analīzi par infekcijas biežumu un riska faktoriem bērnu HSCT. Pētījums pievēršas baktēriju, vīrusu un sēnīšu infekciju epidemioloģijai pediatrijas pacientiem, uzsverot to ietekmi uz transplantācijas rezultātiem.

Pētījumā tika analizēti 100 secīgi bērnu HSCT gadījumi no 2019. gada aprīļa līdz 2021. gada oktobrim. Tika konstatēts, ka 93,2% alogēnu transplantātu saņēmēju piedzīvoja pēctransplantācijas infekcijas, un vīrusu infekcijas bija visizplatītākās (90,5%), kam seko bakteriālas (35,1%) un sēnīšu infekcijas (9,5%). Salīdzinājumam, tikai 30, 8% autologo transplantātu saņēmēju bija infekcijas. Vīrusu infekcijas uzrādīja dažādus modeļus, HHV-6 un BK vīruss (BKV) parādījās agri pēc transplantācijas, savukārt citomegalovīruss (CMV) un Epšteina-Barra vīruss (EBV) saglabājās visu 2,5 gadu novērošanas periodu. Tika konstatēts, ka ex vivo T šūnu samazināšanās ievērojami palielina vīrusu infekciju risku, un riska koeficienti svārstās no 3,03 līdz 7,15. Turklāt pacientiem ar vēzi otrajā pilnīgajā remisijā bija augstāks bakteriālo infekciju līmenis, savukārt pacienti ar kuņģa-zarnu trakta transplantāta pret saimniekorganismu slimību (GVHD) bija jutīgāki pret sēnīšu infekcijām. Pētījumā arī tika uzsvērts vairāk nekā 10% infekcijas mirstības līmenis, kas novērots tikai alogēniem HSCT pacientiem ar hematoloģiskiem ļaundabīgiem audzējiem, kuri saņēma nabassaites asinis vai haploidentiskas transplantācijas. Šie atklājumi pastiprina kritisko nepieciešamību pēc mērķtiecīgām stratēģijām riska pielāgošanai profilaksei, lai samazinātu ar infekciju saistītās komplikācijas.

Dr Wing Leung, atbilstošais pētījuma autors, uzsvēra personalizētu pieeju nozīmi infekciju pārvaldībā: "Mūsu rezultāti uzsver nepieciešamību pēc pielāgotām stratēģijām, lai pārvaldītu bērnus HSCT. Nosakot konkrētus riska faktorus, mēs varam optimizēt profilaktiskos pasākumus un uzlabot pacientu rezultātus."

Šī pētījuma rezultātiem ir tālejoša ietekme uz klīnisko praksi. Rezultāti paver ceļu ar risku stratificētu infekciju profilakses protokolu izstrādei, īpaši augsta riska grupām, piemēram, pediatriskiem pacientiem ar ļaundabīgiem hematoloģiskiem audzējiem, kuriem tiek veikta alternatīva donoru transplantācija. Šo mērķtiecīgo pieeju pieņemšana varētu samazināt ar infekciju saistīto mirstību, tādējādi uzlabojot transplantācijas panākumu līmeni. Raugoties uz priekšu, turpmākie pētījumi, iespējams, koncentrēsies uz jaunu pretsēnīšu un pretvīrusu terapiju izpēti un esošo profilaktisko terapiju uzlabošanu, lai vēl vairāk uzlabotu bērnu HSCT pacientu rezultātus.

Avoti: